7 padomi, kā iemācīt bērnam naudas vērtību!

1. Kad bērns ir gatavs uzzināt – kas ir nauda?

Labākais laiks tam ir brīdis, tiklīdz bērns sāk apgūt valodu un interesēties, kurp no rīta dodas viens vai abi vecāki. Protams, ka tas ir darbs. Bet uz darbu tētis un mamma dodas tādēļ, lai nopelnītu naudu, kas nepieciešama ēdiena, drēbju un dažādu citu pirkumu iegādei. Vakarā parādiet bērnam naudu, kas „dienā nopelnīta”. Saskaitiet to kopā un parādiet bērnam, ko par šo naudas daudzumu var nopirkt.

2. Kāda ir naudas vērtība?

Ar bērnu par naudas vērtību ir vērts sākt runāt 4-5 gadu vecumā, kad bērns jau daudz vairāk sāk pievērst uzmanību rotaļlietām un kārumiem veikalā. Svarīgi jau no pirmajām reizēm spēt laikā apstāties un neizdabāt bērna lūgumiem ik katrā iepirkšanās reizē. Ja šo svarīgo niansi neievērosiet, pēc tam būs ļoti grūti viņam paskaidrot, kādēļ tieši šoreiz mēs kāroto nepirksim. Turklāt – ik reizi izdabājot bērna lūgumiem un nopērkot viņa kāroto, jūs neapzināti sagraujat bērna izpratni, ka nauda ir vērtība, kas iegūta ar darbu. Vienlaikus šādā veidā tiek grauta arī iegādāto mantu vērtība, jo „rīt taču nopirksim atkal”. Tādēļ pirmais priekšnoteikums – neļauties sirdsbalsij, bet domāt racionāli. Šādas reizēs palīdzēs pirmajā punktā kopīgi apgūtais par vienā darba dienā nopelnīto un to, ko par šo naudas daudzumu var atļauties. Šajā gadījumā ir iespēja mācīt bērnam izvēles situāciju – nopirkt mantu, vai maizi vakariņām, jo abām vajadzībām nepietiks.

3. Kā nopelnīt naudu?

Naudu darbā pelna vecāki. Taču arī bērnam ir iespēja nopelnīt papildus naudu tai summai, kuru vecāki piekrīt atvēlēt bērna personīgajām vēlmēm. Papildus naudu bērnam ir iespēja nopelnīt, piemēram, ar palīdzēšanu mājas darbos. Vislabākais vecums šim posmam ir 5-7 gadi – būtībā pirmsskolas vecums, kad vecākiem ir iespēja sagatavot bērnu skolas laikam, kad viņam parādīsies jau sava kabatas nauda.

Nav nekas aplams, ja bērns jau no mazām dienām iemācās, ka ar noteiktu pozitīvu rīcību – darbu – ir iespēja gūt labumu – šajā gadījumā naudu, ko izmantot pēc saviem ieskatiem. Taču būtiski ir nodalīt pienākumus, kas ir bērna pārziņā „bez atlīdzības” – tieši tāpat, kā to dara vecāki. Bērns nevar „nopelnīt naudu”, sakārtojot savas mantas, vai savu istabu. Bet bērns var „nopelnīt naudu”, ja pats piedāvā un palīdz vecākiem tajos darbos, kas viņam nav noteikts kā pienākums. Piemēram, ja bērns iztīra visu mājokli. Vecākiem grūtākais uzdevums šajā procesā ir izveidot „apmaksāto darbu” sarakstu un tarifu par konkrētu darbu, kā arī noteikt maksimālo limitu, cik naudas bērns nedēļā var „nopelnīt”. Tikpat būtiski ir vienoties, ka nopelnīto naudu var saņemt, piemēram, katras nedēļas svētdienas vakarā.

4. Kā iemācīt plānot tēriņus?

Kad bērns ir sācis saņemt pats savu naudu, svarīgi atkārtot – kas ir nauda un kāda ir naudas vērtība. Nevajag liegt bērnam jau no pirmajām reizēm pašam izlemt, kā un cik daudz to iztērēt savām vēlmēm. Tomēr ir svarīgi vienoties, ka gadījumā, ja bērns izvēlēsies vienā pirkumā uzreiz iztērēt visu iepriekšējā nedēļā nopelnīto, līdz nākamajai „algas dienai” viņam nāksies gaidīt svētdienas vakaru, bet līdz tam nekādi „privātie tēriņi” ar papildus naudas piešķīrumu netiks nodrošināti, izņemot – kā aizdevums uz nākamās „algas” rēķina, algas dienā „aizdoto” naudu atskaitot no izmaksājamās summas. Šeit jāpiebilst – viegli pateikt, grūti izdarīt – tas nozīmē vēl vienu svarīgu uzdevumu vecākiem – emocionālā noturība un pašdisciplīna!

5. Nauda lieliem pirkumiem.

Tikpat svarīgi kā prast saprātīgi tērēt, ir iemācīties bērnam arī plānot lielākus tēriņus. Laikā, kad bērns mācās pelnīt, plānot, rēķināt, aizņemties un atdot aizdevumu, ir svarīgi mācīt vēl vienu naudas gudrību – krāt lielākiem pirkumiem. Ja pareizi apgūstam naudas pelnīšanas un tērēšanas procesu, esam iemācījušies arī naudas vērtību, un kopīgi jau zinām, cik, kas maksā un kas notiek brīdī, ja tēriņi pārsniedz ienākumus. Tā kā zinām naudas vērtību, zinām arī, ka, visticamāk, kāda lielāka spēle vai konstruktors maksā krietni vairāk par to summu, kas ir mūsu sešgadnieka ikmēneša budžets. Bet konstruktoru ļoti gribas…

Ko darīt? Ir trīs iespējas:

1. Vecāki var „piemest” iztrūkstošo summu.
2. Vecāki „aizdod” naudu pirkumam, par kuru bērns ar noteiktiem „maksājumiem” norēķinās no saņemtās naudas.
3. Kopīgi izrēķinām, kā un cik ilgā laikā bērns no saviem ikmēneša ienākumiem var sakrāt savam kārotajam pirkumam.

6. Uzkrājuma veidošana.

Kad bērns ir apguvis pamata pieredzi, kas notiek brīdī, kad nopelnīto iztērē vienā dienā, kā arī – kā tikt pie lielāka pirkuma, ne mazāk svarīgi ir iemācīt bērnu ietaupīt. Šī mācība lieliski apgūstama veikalos, kopīgi iepērkoties. Apskatiet kopīgi cenu zīmes standarta iepakojumam un atlaides iepakojumam – parādiet bērnam, cik vienā un otrā gadījumā maksā preces viena vienība. Sarēķiniet kopīgi, cik izmaksātu tāds pats preces daudzums bez atlaides. Ikviens no mums veikalā pievērš uzmanību arī atlaižu kampaņām dažādiem pārtikas produktiem – pārrunājiet ar bērnu, kāpēc izvēlaties pienu ar „dzelteno” cenas zīmīti. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka iztērējat mazāk, nekā esat iepriekš plānojis un līdz ar to jūsu ģimenes ikmēneša budžetā veidojas neplānots pārpalikums, ar kuru jūs varat rīkoties pēc saviem ieskatiem – atstāt uz nākamo mēnesi, vai izdarīt kādu pirkumu „sevis palutināšanai”. Ticiet – bērns ļoti ātri apgūs šīs jūsu pamācības un sapratīs, kā ir iespējams tērēties mazāk, lai rezultātā nopirktu vairāk.

7. Personīgais piemērs.

Viss iepriekš minētais būs diezgan bezjēdzīga enerģijas tērēšana, mācot bērnam naudas vērtību, ja vecāki paši nevadās pēc šiem principiem. Bet tas nozīmē – vecākiem pirms bērna skološanas ir pašiem jāsaprot – vai viņu praktiskā rīcība būs attiecīgi labs piemērs bērnam, kā pareizi rīkoties ar naudu. Ja bērns redzēs, ka tētis vai mamma pats nezina naudas vērtību, tad nespēs saprast, kādēļ viņam ir jāmācās šīs gudrības. Rezultāts šādā situācijā ir diezgan prognozējams – nopietnas domstarpības ģimenes ietvaros. Tāpēc – vispirms vecāki noeksaminē paši sevi, un ja viss ir kārtībā – ķeramies pie punkta Nr.1!